Sensenos laikos tāltālā zemē Spamistānā dzīvoja brīnumdaiļa un neticami gudra princese. Un visi viņu apskauda dēļ dailes, gudrības un bagātības.

Dievi, viņai dzimstot, nebija skopojušies ne ar zeltu, ne daždažādiem talantiem.

Taisnības labad jāpiebilst, ka dzimšanas dienas dāvanu klāstā tika novietota meža dzīvnieku dāvana - mušmires.

Ja kāds uzskata, ka mušmires lietojot, lietotājs ņem nelabu galu, tad tas nav tiesa.

Kad princesei apritēja 50 gadu, viņa nolēma kārtīgi pasvinēt.

 Sēžot uz savas mājas lieveņa Durbindorfā, lēni malkojot pašas darināto vīnu un kūpinot pīpi, viņas kārnā roka ar vecuma skarto padusi pastiepās pēc kārbiņas ar mušmirēm.

"Mmmm... Gardas!"

Mežmalā uz ciņa sānus sildīja zutis...

 Princese sen jo sen nebija baudījusi ceptu zuti.

Iemetusi malku 3 d kamīnā ar skaņas un smakas efektiem, viņa uzšķērda neuzmanīgo zivi un uzlika to uz redeles cepšanai.

Bija jāsagaida, līdz ogles kamīnā nobriest un sāk kraukšķēt kā čipsis.

Meža zvēri un rūķīši sanesa pie lieveņa dāvanas, veltes, no sirds un dvēseles centās vientuli iepriecināt.

Princis Laimions no tālās Troļļu zemes bija atsūtījis ziņu, ka ieradīsies, bet, tā kā viņam bija koka kāja, pārvietojās lēnām.

Pēc Durbindorfa tradīcijām tika saliets rūgužpiens, un svinības varēja sākties.

Meža vecīši un laumiņas klausījās princeses stāstus par brīnumainiem aizjūras mežiem. Princese gaidīja atzinību, un nemaz savādāk nevarēja būt, jo pati viņa uzskatīja savas pasakas par pašu stāstnieku meistarības virsotni.

Stāstīja stāstus par skitu meiteni, kas no verdzenes tapa par turku sultāna harēma visbiežāk lietoto sievu, stāstīja par ziemeļu dievieti, kuras ratus velk kaķi un kura raud sudraba asaras...

Un to visu princese bija izlasījusi zvaigžņotajās virtuāles debesīs. Meža draudze mēļoja, ka Priceses debesu zvaigznes šā, tā samālētas uz mājiņas šķībajiem griestiem, tāpēc lasītajam īsti nevar ticēt. Un nemaz jau nebija zināms, kurš puisis, vīnogas plūkdams, to samālējis.

Taču meža vecīši un laumiņas arī bija skolā gājuši un teica, ka viņas pasakas esot sūc. Meža draudze nezināja, ka tā nedrīkst runāt.

Meža draudze norādīja uz komatu kļūdām...

Durbindorfa saimniece noskaitās neganti un ar niknu spērienu izmeta labvēļus no namiņa.

Princese nāvīgi noskaitās, padzina Meža draudzi un vērsās pie kaimiņzemes Šakalijas galvenā priekšnieka Rudā Jenota, lai tas pakar meža večus un laumiņas par to, ka šie negrib atzīt acīmredzamo. Proti, tikai un vienīgi Princese ir un paliek vienīgā, talantīgā un visskaistākā. Un ir nevainojama!

Verdikts tika vienpusīgi iznests.

 Meža draudze uzzināja pa tām starpām, ka Princese ir savārgusi un tik un tā nosūtīja viņai veltes.

Rudais Jenots, pašpasludinātais Spamolandes vietvaldis, piedraudēja vēlreiz Meža draudzei ar izsmieklu, lamām un publisku apgānīšanu.

Meža draudze saprata, ka nests ir par maz. Ko nu? Vēlreiz meklēt groziņus?

Nonākuši Durbindorfā, viņi ieraudzīja savu bijušo draudzeni. Princis Laimions bija kļuvis dusmīgs, jo Princese bija izmuldējusies par viņa koka kāju un savu ierašanos bija atcēlis.

Princese sēdēja uz lieveņa un gānījās. No viņas mutes vārdu vietā vēlās ķirzakas un čūskas... Meža draudze saprata, ka ir par vēlu. Rudais Jenots bija Princesi aplaidis vēl ar kādu kaiti, kuras ārstēšanai nekādas mušmires vairs nelīdzētu. Sasituši spoguli, lai nabadzīte neuztraucas vēl vairāk, un pa ceļam paslīdot uz virtuves taukainās grīdas, meža vecīši un laumiņas skumji atstāja drūmo namu.....

ZE BEIGAS