Autoru kolektīvs
Elīna Agra un 
Rūsiņš Miķelsonis

Vientuļais rūķis Mieriks Pipls Durbendorfa pagalmā bija nolicis birt sākušu egli. Šodien - Vecgada vakars. Sanāks radi Adekvati Pipli un gribēs svinēt.
 Mieriks Pipls 10 no rīta laiski virpināja pirkstos slikti izmazgāto mārrutku burciņu, kas ik pa brīdim nepārprotami izvējoja zināmu aromātu, un iedomājās turam rokās senču kristālu. Aga.
 Mieriks Pipls izjuta vājību pret vecā Tomariņa godību. Bet liktens, nelietis, piespēlēja vien Bolderājas mārrutku burciņu.
-  Nēnu, nav slikta lieta tāda burciņa, saimniecībā viskas noder, - nodomāja Mieriks Pipls. Tikai Vāciņu nevajadzēja pazaudēt...
 Bet Mierikam Piplam dzīves proza nebija traucēklis. Viš sapņaini ienira vecā kompja virtuālajās dzīlēs un tikai pusnaktī kā karaļnama balles pārģērbtā princese iesēdīsies ķirbī...
 Te no lielceļa puses atskanēja dobja dipoņa, it kā no bifeļu bara kāds pāris paņēmis briīvsoli. Bet Mieriks Pipls zināja - tas ir vecais rudais, a sirmot sākušais čomaks - Sesku Laacis no mežmalas hauzītes.
- Kas irj? Cik reizas man būsj tev, vientiesīgajais radījum, jaasaka, ka tu i dumsh lops? Kaartjeejo reizu vaacjiņu burciinai pazaudeeeji, ja?
Mieriks Pipls sajuta sirdī nemieru. Gauži nepatīkami, ja kāds uz tevi kliedz nelabā balsā, bet Mieriks Pipls sajuta spiedošu vajadzību pēc Sesku Laača protekcijas
- Sesku Laača mobinks ir labāks par mobinku parasto! - nobļāvās Sesku Laacis un palēcās triju dirsu augstumā.