Pasaciņa par rūķīti Mieriko Pīplu
Labvakar, mazo draudziņ!
Vai tu jau gaidīji mūsu ikvakara pasaciņu? Malacis! Tad nu šovakar es tev pastāstīšu par rūķēnu vārdā Mieriks Pipls, Merkantiliju Jēracisku un Rudā jenota čavku bandu.
Mazais rūķis Mieriks Pipls dzīvoja Durbindorfā meža malā un jo dienas gāja, jo kļuva lielāks un lielāks, līdz izauga par milzi. Viņš bija Princeses dienestā.
Piplītis salasījās drūmos latviešu literatūras gabalus, paskatījās uz aprikožu krāsas sienām un saprata - nebūs.
Un milzis ar laiku kļuva par Pipļuku. Jo bija nevīžīgs - apspeķoja skapīšus, izmētāja princeses apakšveļu, gultā apguldīja divkupru kamieli. Un briesmīgā ātrumā radīja netīru trauku kaudzes.
Viņam ir ļoti maz izredžu kļūt par Piplu. Ja neklausīsies Vejoni prata, būs jāpaliek par Pipļuku - nevīžu milzi.
(Fonā čivavu bekvokāls rada troksni, kas atgādina kaut ko starp 127 gumijas cāļu spiedzienu un prātu izkūkojušas kiēnas spiedzīgo smējienu)
Tikmēr Merkantīlijs Ciskuss, kurš vienmēr sola saremontēt namīnus un pagatavot gardu maltīti, bet kad atklājas, ka iztrūkst smalku piparu šķirnes, viņš notinas, cēli pašāvis padusē jēra cisku. Un avansu.
Rudais, noplukušais Jenots, būdams ciešā sakarā ar Merkantīliju Ciskusu, regulāri maksāja tam algu. Šomēnes algas izmaksa kavējās. Merkantīlijs nolēma izmantot kādas Spamolandes jaunuves labvēlību, lai dabūtu ēdamo un naudu. Paņēmis pie rokas savu dēlu, viņš devās medībās.
Bet Rudais Jenots, rēkdams un vārtīdamies, ierija dienišķo tablešu devu.
"Karma kuce," viņš padomāja un aizmiga aizgaldā rukšķēdams.
Vurdalaki un blusas, priekā lēkādami, atrada nekustīgo rumpi un sarīkoja greznas dzīres. Trīs dienas un trīs naktis visi barojās pie Jenota rumpja un dziedāja piedauzīgas dziesmas.