Pasaciņa par atplēsto
Kādā kārtējā decembra pirmssvētku spelgonī Meža draudze pēkšņi saoda sen aizmirsto Kaku laacha smaku. Piedzīvojumu un klaču badā vecais, ļumīgais Dibins Normas Robežās bija izgājis tālu aiz savas teritorejas robežām. Durbistānas dzelzceļa tunelī skumju apņemtā princese tirgoja savus pavalkātos pupturus, jenoti spēlēja vijoles, lai iegūtu ēdamo un labi sen jau nekur nebija manāms nekāds mobinks. Pat ne mazākā ēna no tā. Mobinka izsalcis, Kaku laacis izlīda no piesmakušās alas un izvēdināja paduses. It kā būtu laiks doties ziemas miegā, tak iedzimtais grēks un sāpe par aizgājušo jaunību un zudušo lunkanumu Kaku lāčam nedeva miera.
Kanādas vēstnieks, saņēmis mobinku, nekavējoties rīkojās. Viņš atlaida no darba savu radinieku, kurš strādāja par gaučo Brazīlijā un bija savulaik atraidījis Laku Kāča virtuālos mīlas uzplūdus.
Nesaņēmis bezdarbnieka pabalstu, gaučo apraudājās par šādu cietsirdību un devās uz miera tiesu.
Tiesa bija nolēmusi, ka tagad tēva tiesības ir visām mātuškām, kuras valkā bikses un noraidīja gaučo sūdzību.
Jo tālāk bija, jo trakāk, un beigās neviens neko vairāk nesaprata.
Uz visu šo jezgu operatīvi reaģēja Kaku Lāča čoms Piekariņš, apjukumā aizliedzot brīvdienās tirgot šmigu un paparausus, jo nesaprata, kādus mērus vēl varētu pieņemt.
Par šmigas un paparausu aizliegumu Kaku Lācis un viņa sirmā māte bija ļoti sašutuši, jo kā gan savādāk lai viņi tiktu pie spožo nākotni un zelta pagātni izgaismojošajām vīzijām.
Durbindorfas princeses pilī arī nekas jauns nenotika. Laimions Kokakāja ar visu savu pensiju bija dziļi noslēpies troļļu nama pansionātā. Reizēm piekāpa Trepīšnesējs Purnasitējs, bet tas nebija tik vilinoši.
Kaku Lācim likās, ka viņam kaut kas ir pielipis pie pakaļas.
"Tas noteikti ir kāds no maniem vecajiem pielūdzējiem! Kāds, kuru nevar noplēst! Kāds, kurš pielipis un svīst naktī, par mani vien sapņodams!"
Laku Kācijs bija stulps tanta, kurš aiz savas pašpārliecinātības bija gatavs pārplīst, bet patiesība bija tur ārā. Pie pakaļas bija pielipis... iedomu drauga Bolderājas oligarha akvalangs. Tajā vēl spirinājās vāji daži pusbeigti astoņkāji, un kaut kāds runcis garāmejot, bija notirinājis asti.
Ze beigas.
Pasaciņa par sniegpārsliņu un kristāla kurpīti
www.devianart.com
Decembra vidū, kad lietus peļķes vidū vāļājās piedzērušies sivēni, ilgstoši svinot Mieriks Pipla vārda dienu kopš 9. decembra, zutis uz celma izspieda kārtējo dziesmu.
Viņš par godu Mieriks Piplam ar tauri, bungām un sintezātoru radīja viena cilvēka orķestri.
"Šai naktī siltajā", dziedāja piedzērušies sivēni...
Un nemanot, mazo draudziņ, pienāca gada dubļainākais laiks - Ziemassvētki.
Meža draudze ilgi domāja, ko dāvināt Mieriks Piplam un Durbendorfa meža pašai daiļākajai princesei Stepanidai.
Zelta un briljantu tiem jau bija pilni pagrabi. Nedaudz malkas arī bija sagādāts.
Meža draudze nolēma sarīkot atmiņu vakaru "Ko es piedzīvoju 2019." un nedāvināt neko!
Sacīts, darīts. Pašā svētākajā svētvakarā ap galdu sasēdās laumiņas, mežaveči, sumpurņi un sivēni.
Mieriks Pipls salēja visiem pērno vīnogu pārrūgušo dziru, un ballīte varēja sākties.
Pirmais vārdu ņēma rudais iznirelis Kaku Lācis.
"Biedri," viņš teica.
"Biedri. Ir aizvadīts ļoti nozīmīgs gads. Šai gadā es vinnēju loterijā miljonu, izgudroju zāles pret vēzi un izārstēju aizcietējumus."
Kaku Lācim uzkrītoši pa kājām maisījās aplauzītie nagi un nopakaļ skumīgi līdzi vilkās bluķī iecirstā aste, kurā vairs neizdevās siekalaini ieķiķināt, bet papurkšķināt traucēja korķis.
Visi pacēla mārrutku burciņas un iedzēra par laimes lutekli.
"Biedri, tā ir lieliska ziņa, jo es tagad varu neiespringt tajā brīdī, kad man, nu paši saprotieet, vajag.. Tas ir milzu ieguvums visai sabiedrībai, jo nevienam vairak nav jācieš no atgāzēm, kas spruka pa visām ātverēm laukā."
"Biedri, kā man ziņoja kompetenti orhāni, mūsu vecais, strīpainais grūtnieks bija ar stumjamiem rateļiem uzbraucis Tējas kluba biedrei un saņēmis pabalstu lidojumam vienā firsienā uz Han..Hanā... Hanāāādūuu.. Atvainojiet..."
Dzerot vīnu un uzkožot boršu, Meža veči un sumpurņi manīja tādas kā ēnas pārskrienam.
Tā bija smieklīgi baisā Kustoviča ēna, kās bija iztraucējusi mošķīgās meža draudzes svinības. Ne vienam vien sīkaļam notrīcēja sirds un biksēs palika silti...
Pasaules apceļotājs Žans Žaks Kustovičs bija noparkojies Bolderājas pludmalē.
Noparkojies un iespraudis smiltīs mietu, kura galā plivinājās Svētā Vladimira brīnumdarītāja ikona.
... izkāpa krastā, apsēdās smiltīs, steigšus sakūra uguni un sāka cept pēdējo no aizpagājušajā nedēļā noķertajām reņģēm. Izvilka no kabatas sauju rīvēta Krievijas siera, izpūta putekļus un bagātīgi pārkaisīja, kā rezultātā reņģīte pieņēma kārdinošas jaunuves ķermeņa daļas izskatu - visapkārt mazas, uzbudinošas pumpiņas.
No turienes līdz Durbendorfam bija tikai viens spļāviens. Ne lūgts, ne aicināts, viņš ieradās dzīrēs tieši tai mirklī, kad Koka Kāja Laimonis bildināja Stepaņidu.
Kustoviča bruņumašīnai - amfībijai bija salūzis logu tīrītāja motoriņš. Tas maksāja milzu naudu - par to tak aunu varētu nopirkt!
Halal aunu!
Jo Kustovičs bija redzējis Korānam līdzīgu Bībeli, viņš gan bez jebkāda Vikipediņa palīdzības zināja i par falafeļu cepināšanu, i astoņpadsmit apsolītajām līgavām, i par Freijas kaķiem un sudraba asarām.
Cepa žurkas, ko bija iemācījies pie Āfrikas iedzimtajiem.
Kustovičam kriminālajas atšauto pirkstu aprindās bija palama "Bolderājas Ļeņins". Viņš ar to kautri lepojās.
Un vēl viņš lepojās ar to, ka viņam piederēja kazans. Liels.
Ar to viņš lepojās gandrīz tikpat, kā ar uzrakstu uz sava ķemertiņa durvīm.
Vispār Kustovičam daudz kas bija liels - telts, laiva, amfībija. Jo vajadzēja kompensēt to, kas bija maziņš.
Bet to jau droši vien ļaunas mēles bija samelsušas.
Turpinājums sekos, mazo draudziņ! Ziemassvētki ir pasaciņu laiks!
Pasaciņa par uzmetēju Kaku lāci un apdristo spoguli
Mieriks pipls bija sagaidījis pavasari. Ar diestēsa palīdzību nokurinājis koka kāju un sildījies saules staros, viņš izlīda mežmalā un dīki izstaipījās.
- Nav slikti pencijā, tikai tugriku pamaz.
Mieriks Pipls bija nolēmis apsēt kviešu lauku, bet naudiņas sanāca tikai vienai kaņepei.
Krutais čomaks Kaku lācis arī bija uzmetis. Aizlicies kopā ar reto slimību dziednieku uz Tibetu.
Vaimanādams, ka kaņepe ir pretīgā latviešu krāsā, Mieriks Pipls ilgi cīnījās ar Laimionu sevī.
Beigās viņš tomēr izvilka rokas no pakaļas un to kaņepi nopirka.
- Būs veselīga tēja, - viņš padomāja.
Te kur bijis, kur ne, spogulītis nostājās acu priekšā!
Mieriks Pipls nofočēja sevi ankambarī ar jauno aifonu spogulī, bet bilde sanāca tāda kā šķība, kā apputējuse!
- Da nu nahui, - Mieriks Pipls nodomāja.
- Spoguli tīrīšu nākamgad.
Un nams ar kamieli gultā un Nevīžu uzlikto lāstu atkal iegrima bēdu ielejā...
Ze beigas.
Pasaciņa par Atšautā pirksta purnu
Mieriks Pipls, protams, pats nebija spējīgs nevienam purnu izdauzīt. Viņš bija tuvs gara radinieks šakālim Tabakijam, tāpēc tālāk par sīkām, smirdīgām kakām dažādos stūros nebija ticis. Tāpēc Pipls izvilka no pažobeles novadējušos mājas vīnu nemazgātā pudelē (tā labāk ierūga) un devās meklēt palīgu. Palīgs atradās. Tas bija Durbindorfa mazgadīgais dzērājs Jevlampijs, kurš par mazu (un bieži - netaisnīgu) atlīdzību pildija sīkus, nepatīkamus pienākumus. Aptecēja vecavas, novāca nevienam nevajadzīgu ražu, aizstūma mājās ar savu ķerru... Nu, īpašos gadījumos arī palīdzēja ar telefona zavaniem. Stulbiem, bezjēdzīgiem draudu zvaniem. Tādiem, kur bija gan Pipla vārds pieminēts, gan zvanītāja numurs redzams, gan ... Aiaiai. Laikam Jevlampijs bija Mieriku Piplu ievilcis mēslos. Bet gribēja taču zudušo vainadziņu... Nē, nē. Aptraipīto godu nomazgāt. Ar izdauzītu purnu.
Mieriks Pipls gan bija diezgan apmierināts ar Meža Draudzes retajiem un ne pārāk manāmajiem izlēcieniem dažādu pasaciņu veidā. Viņš jutās Svarīgs. Viņu Pamanīja. Pat Rižais Jenots pamanilīja, bet viņa uzmanība Piplam bija vērtība. Pa to burzmu ne Pipls, ne Jenots nebija ievērojuši galveno - pasaciņas jau nemaz nebija par Mieriku Piplu. Pasaciņas, patiesībā, bija par Mobinku. Jo Pipls reiz, sen, sen, bija Meža Draudzi iepazīstinājis ar šīm šausmām. Vēl tad, kad Pipls neveiksmīgi ļurkājās reklāmas lauciņā, un arī tad, kad (tik pat neveiksmīgi) audzēja pupu mizas. Pipls vienmēr un visur izjuta Mobinku. Kaut arī draugu viņam bija pilna pasaule.
Pasaciņa par durakiem
Foto: M. Mičule
Mieriks Pipls bija tik pastulbs tanta, ka bija iedomājies, ka ir pasaku teicēju guru un norādīja, ka ikvienai pasaciņai ir jābūt stāstam un svežai infai. Savus norādījumus par savu apsalūto taisnību viņš iesniedza ze pašai aukstākajai komisijai. Patiesībā viņš gribēja noķemmēt zem vienas gaumes un līdzības visus troļļus, moļļus un vurdalakus, kā arī noteikt, ka visiem būs lasīt un rakstīt tikai pa prātam Mierikam Piplam, kurš pats bija caurcaurēm melis, duraks un divkosis.
Būdams daļēji ar vecuma plānprātu sists, Mieriks Pipls neatcerējās, kuram par kuru kādas aizmuguriskas klačas bija stāstījis vai rakstījis un ar pasta balodi sūtījis. Tādēļ bija satraucies. Bet klaču izplatīšana Mierikajam Piplam bija viņa otrā seja.
Un vēl. Fetišu fetišs bija strīpainais bļedkostims.
/apkvankšķēdami viens otru par STS, garām panesās vieglo priekšiņu čivauvu ganāmpulks, vicinādams Piplam nozagtas bildes/
Bet patiesībā Mieriks Pipls sapņoja par jauniem, tvirtiem ķermeņiem svītrainos peldkostīmos...
Pasaciņa par trīs kucītēm, Rižā Purna ziemas miegu un klimaksu
Mieriks Pipls tunelī mierīgi tirgoja pupu mizas, kad pie viņa ķērkdams brēkdams no ziemas miega pamodies un svaigi nobezdējies, ielikās Rižais Jenots.
Bija noticis dumpis uz kuģa.
No sprosta izkļuvušais čivauvu ganāmpulks bija aplipis ar trakumsērgu.
Pirmais, ko kvekšķi bija izdarījuši, bija pavisam nejauki. Rižajam Jenotam sakoda Ahileja papēdi.
Piemīza dīvānu. Piesmēja plīša rotaļlietas...
Mierikajam Piplam kā jau lauciniekam, putni galvā un zutis uz celma traucēja sabīdīt visu pareizajā secībā. Viņš gan domāja, ka ir Durbendorfa zvaigzne un vannabī rakstnieks, taču tālāk par pupu mizu karali nebija izaudzis.
Mieriks Pipls sadusmojās dikti, sasvīda un palika sirdīgs.
Kaut arī klimakss klauvēja pie kūts durvīm, Mieriks Pipls bija pārliecināts, ka savos 50 gados bija skaists un neatvairāmi iekārojams precinieks.
Un te tas Rižais Kaku Lācijs ar savām kvekšķu problēmām...
Turjpinaamujs sekosj
Vēstījums par Ze Zudušo Orāli
Daarjza rjuukjis MieriKs Pipls vēl nebija atklaajis Dibinam Normas Rjobezhaas visas triis savas kaartis. Slaavs vinjsh bija, bet nekaads ne hohols. Vinja slaaviskums bija simCprjocentiigi krievisks, bet Normas Rjobezhas Dibinam (aka Rizhajam Jenotam) aprj to bija viens piipis, ibo vinju vispaabaa neinceeja MieriKs Pipls un vinja galvas kaites. MieriKs Pipls bija noderiigais idiJoots, bet to veel nebija saprjatis. Vinjam ljoti patika, kad Rizhais zviedziija, reeca un vaarjtiijaas - Pipls jutaas piepildiits tajaa briidii. Miileedams sevi ljoti, ljoti, Pipls pat nenojauta, ka paC arjii irj selektiivu dubultmoraali piekopjoshs tanta. Un pat nesanjeema humanoiida cieniigu atalgojumu, kaut arjii kinderjola sen izdeeta un, skalji kladzinot, palaista pasaules plashajos celjos. Tobish, dziivo, nelikdamaas par Piplu ne zinis.
Otrja kaarts bija Pipla chinksteeshanas maaka, ar ko vinjsh bija izbesiijis visu Mezha draudzi. Treshaa kaarts bija... Aaaa! Pacieties nu, manu mazo draudzinj. Varu tikai pachuksteet, ka nabaga pakliidushajam Ze Veestnieka braalim nebija nekaada sakarja arj visu sho jezgu. Incanti, va ne?
Rūķīša Mierika Pipla nedienas ar maisu
Durbendorfa dārza rūķis Mieriks Pipls pēkšņi tika atrasts čekas maisā ar visu kristāla mārrutku burciņu...
"Kā?", viņš izmisis domāja...
"Kā viņi to uzzināja?!"
Mierikam Piplam visos laikos patika vākt info.
Par nelaimi viena vai otra aizraušanās laika gaitā noved līdz atkarībām un reizēm pat līdz galvas dakterim. Mierikajam Pīplam, kā jau vēsturniekam, loģika bija stiprā puse.
Lai izslēgtu neautorizētus skaušanas gadījumus, Mieriks Pipls bija izmēzis draugu listi tukšu no Meža draudzes laumiņām un sūnu vecīšiem, radiem, draugiem un klasesbiedriem. Rūdīti nelieši bija nobloķējuši Mieriku Piplu jau pirms grēku plūdiem.
Paši nobloķēja. Neprasot! Nelūdzot!
Lai nepaslīd roka
Viņš bija iekārtojis maisā ērtu midziņu un katru vakaru pirms aizmigšanas burciņas gaismā pārcilāja Informāciju.
Informācijas bija daudz. Visa no uzticamiem avotiem. Piemēram, izrādījās, ka vecajam čomam Kaku lācijam bija riža kūsa.
Mieriks Pipls pat nenojauta, ka arī viņu, gluži kā radus Adekvatus Piplus, piemeklējusi ģenētiska liga. Tā izpaudās saputrojot vēlamo ar esošo, paranoidāli turot aizdomās par skauZšanu visu balto pasaulīti (ar meža draudzi priekšgalā), kā arī cenšoties ielīst dibinā kādam Jenotam.
Dibins bija Normas Robežās.
Sapinies ar rižo Jenotu, Mieriks Pipls samācījās jaunus terminus, visus saistībā ar anālo atveri.
Čekas Maisi saplaka un zaudēja jebkādu formu. Jo Mieriga Pipla iekšējā kartotēka bija daudz plašāka un izvērstāka...
Varēja profesionāli pielietot.
Mierigam Piplam stāvēja Lampa. Tas bija vienīgais, kas viņam stāvēja. Bet tas bija slikti. Jo visiem skauda.
Un Mierikam Piplam vervētāji iedeva segvārdu Toršers.
Ze beigas.
Mieriks Pipls - gaismas nesējs mandarīniem
Pasaciņa par kristāla glāzi
Elīna Agra un
Rūsiņš Miķelsonis
Vientuļais rūķis Mieriks Pipls Durbendorfa pagalmā bija nolicis birt sākušu egli. Šodien - Vecgada vakars. Sanāks radi Adekvati Pipli un gribēs svinēt.
Mieriks Pipls 10 no rīta laiski virpināja pirkstos slikti izmazgāto mārrutku burciņu, kas ik pa brīdim nepārprotami izvējoja zināmu aromātu, un iedomājās turam rokās senču kristālu. Aga.
Mieriks Pipls izjuta vājību pret vecā Tomariņa godību. Bet liktens, nelietis, piespēlēja vien Bolderājas mārrutku burciņu.
- Nēnu, nav slikta lieta tāda burciņa, saimniecībā viskas noder, - nodomāja Mieriks Pipls. Tikai Vāciņu nevajadzēja pazaudēt...
Bet Mierikam Piplam dzīves proza nebija traucēklis. Viš sapņaini ienira vecā kompja virtuālajās dzīlēs un tikai pusnaktī kā karaļnama balles pārģērbtā princese iesēdīsies ķirbī...
Te no lielceļa puses atskanēja dobja dipoņa, it kā no bifeļu bara kāds pāris paņēmis briīvsoli. Bet Mieriks Pipls zināja - tas ir vecais rudais, a sirmot sākušais čomaks - Sesku Laacis no mežmalas hauzītes.
- Kas irj? Cik reizas man būsj tev, vientiesīgajais radījum, jaasaka, ka tu i dumsh lops? Kaartjeejo reizu vaacjiņu burciinai pazaudeeeji, ja?
Mieriks Pipls sajuta sirdī nemieru. Gauži nepatīkami, ja kāds uz tevi kliedz nelabā balsā, bet Mieriks Pipls sajuta spiedošu vajadzību pēc Sesku Laača protekcijas
- Sesku Laača mobinks ir labāks par mobinku parasto! - nobļāvās Sesku Laacis un palēcās triju dirsu augstumā.
Ze beigas
Rižā Jenota un gliemeža piedzīvojumi
Vai Tu, mazo draudziņ, vēlies zināt, kas notika tālāk? Ja? Nu tad gaidi nākamo sēriju...
Pasaciņa par auksti skoloto rižo Jenotu Vulpes Oculos
Rižais Jenots bija izslavējis sevi jo daudzu amatu prasmē un daiļās zinībās. Virtuāliju viņš pazīstot kā savus piecus veiklos, zaglīgos pirkstus, mēles pārzinot kādas astoņpadsmit, ziedus protot salikt tā, ka pat Irlandes prezidente kritusi ģībonī... Un izšūt protot jo mākslīgi. Un kaķus dziedēt no sliktām slimībām, arī no STS...
Mēļu pārzināšana Jenotam ļāva ritināt dzejas. Tiesa, dzeju pārzinātājiem bija pamatotas aizdomas, ka daļa tomēr tikusi nozagta, pielietojot tos pašus piecus veiklos pirkstus.
Jenots reiz bija pārliecinājis kādu plātīgu, tomēr vientiesīgu, Spamistānas iemītnieku Pelmeni Pleznpēdi, ka varot tikt galā ar Serveri...
Bet par naudu. Bargu naudu!
Pleznpēdis izstaipīja savus 17cm, izlasīja uzrakstu uz mazmājiņas duravām un saprata - tagad vai nekad! “Nemīz!“ viņš sev teica.
Tad paņēma ātro kredītu (Bargu Naudu) un samaksāja Rižajam Jenotam.
Vai zini, kas notika tālāk, manu mazo draudziņ?
Pasaciņa par rūķīti Mieriko Pīplu
Labvakar, mazo draudziņ!
Vai tu jau gaidīji mūsu ikvakara pasaciņu? Malacis! Tad nu šovakar es tev pastāstīšu par rūķēnu vārdā Mieriks Pipls, Merkantiliju Jēracisku un Rudā jenota čavku bandu.
Mazais rūķis Mieriks Pipls dzīvoja Durbindorfā meža malā un jo dienas gāja, jo kļuva lielāks un lielāks, līdz izauga par milzi. Viņš bija Princeses dienestā.
Piplītis salasījās drūmos latviešu literatūras gabalus, paskatījās uz aprikožu krāsas sienām un saprata - nebūs.
Un milzis ar laiku kļuva par Pipļuku. Jo bija nevīžīgs - apspeķoja skapīšus, izmētāja princeses apakšveļu, gultā apguldīja divkupru kamieli. Un briesmīgā ātrumā radīja netīru trauku kaudzes.
Viņam ir ļoti maz izredžu kļūt par Piplu. Ja neklausīsies Vejoni prata, būs jāpaliek par Pipļuku - nevīžu milzi.
(Fonā čivavu bekvokāls rada troksni, kas atgādina kaut ko starp 127 gumijas cāļu spiedzienu un prātu izkūkojušas kiēnas spiedzīgo smējienu)
Tikmēr Merkantīlijs Ciskuss, kurš vienmēr sola saremontēt namīnus un pagatavot gardu maltīti, bet kad atklājas, ka iztrūkst smalku piparu šķirnes, viņš notinas, cēli pašāvis padusē jēra cisku. Un avansu.
Rudais, noplukušais Jenots, būdams ciešā sakarā ar Merkantīliju Ciskusu, regulāri maksāja tam algu. Šomēnes algas izmaksa kavējās. Merkantīlijs nolēma izmantot kādas Spamolandes jaunuves labvēlību, lai dabūtu ēdamo un naudu. Paņēmis pie rokas savu dēlu, viņš devās medībās.
Bet Rudais Jenots, rēkdams un vārtīdamies, ierija dienišķo tablešu devu.
"Karma kuce," viņš padomāja un aizmiga aizgaldā rukšķēdams.
Vurdalaki un blusas, priekā lēkādami, atrada nekustīgo rumpi un sarīkoja greznas dzīres. Trīs dienas un trīs naktis visi barojās pie Jenota rumpja un dziedāja piedauzīgas dziesmas.