Pasaciņa par Atšautā pirksta purnu
Mieriks Pipls, protams, pats nebija spējīgs nevienam purnu izdauzīt. Viņš bija tuvs gara radinieks šakālim Tabakijam, tāpēc tālāk par sīkām, smirdīgām kakām dažādos stūros nebija ticis. Tāpēc Pipls izvilka no pažobeles novadējušos mājas vīnu nemazgātā pudelē (tā labāk ierūga) un devās meklēt palīgu. Palīgs atradās. Tas bija Durbindorfa mazgadīgais dzērājs Jevlampijs, kurš par mazu (un bieži - netaisnīgu) atlīdzību pildija sīkus, nepatīkamus pienākumus. Aptecēja vecavas, novāca nevienam nevajadzīgu ražu, aizstūma mājās ar savu ķerru... Nu, īpašos gadījumos arī palīdzēja ar telefona zavaniem. Stulbiem, bezjēdzīgiem draudu zvaniem. Tādiem, kur bija gan Pipla vārds pieminēts, gan zvanītāja numurs redzams, gan ... Aiaiai. Laikam Jevlampijs bija Mieriku Piplu ievilcis mēslos. Bet gribēja taču zudušo vainadziņu... Nē, nē. Aptraipīto godu nomazgāt. Ar izdauzītu purnu.
Mieriks Pipls gan bija diezgan apmierināts ar Meža Draudzes retajiem un ne pārāk manāmajiem izlēcieniem dažādu pasaciņu veidā. Viņš jutās Svarīgs. Viņu Pamanīja. Pat Rižais Jenots pamanilīja, bet viņa uzmanība Piplam bija vērtība. Pa to burzmu ne Pipls, ne Jenots nebija ievērojuši galveno - pasaciņas jau nemaz nebija par Mieriku Piplu. Pasaciņas, patiesībā, bija par Mobinku. Jo Pipls reiz, sen, sen, bija Meža Draudzi iepazīstinājis ar šīm šausmām. Vēl tad, kad Pipls neveiksmīgi ļurkājās reklāmas lauciņā, un arī tad, kad (tik pat neveiksmīgi) audzēja pupu mizas. Pipls vienmēr un visur izjuta Mobinku. Kaut arī draugu viņam bija pilna pasaule.